“Esmu Jānis Klīdzējs no Sakstagala pagasta”, - tāda vai tamlīdzīga ir bijusi tradicionālā iepazīšanās frāze gan satiekoties, gan uzstājoties, gan autobiogrāfijas rakstot, tā allaž gribot pieminēt to vietu, kura cauri 86 mūža gadiem deva spēku un pāri 10 000 kilometru lieliem tālumiem mirdzēja ar savām apvāršņu ugunīm. Livžas ciema Upmaļu māju tīrumu rudzu maizes stipruma un savas dzimtas senču gudrības uzlādēts, pasaulē aizgāja vīrs ar trenētu gribasspēku, smalku dvēseles jušanu, taisnu mugurkaulu un skanīgu valodu. Aizgāja no Sakstagala līdz Sanfrancisko. Un katrs pagodinājums viņam ir arī pagodinājums Sakstagalam, Livžai, Upmaļu mājām, mātei Virgīnijai un tēvam Aleksandram Klīdzējiem, vectēvam Donotam – Jāņa Sokrātam, kā rakstnieks viņu mīlēja apzīmēt.

Vēl Jānis Klīdzējs mīlēja uzsvērt, ka viņš nāk no Franča un Jezupa Trasunu un Vincenta Tomašunas pagasta. Viņš uzskatīja, ka šos vārdus ir jāzina visai tautai.

“Otras līdzīgas debešu puses nav visā pasaulē”, tā romānā “Cilvēka bērns” Boņs saka savam draugam Žikam, kad tas, noskrējis septiņdesmit kilometrus, atrod savas mājas. Jo, Boņaprāt, pat sunim ir skaidrs, ka tajā citā pusē pat saule nelec tā kā te, kur pa šiem milžiem bērziem ar zaļajām cepurēm var ieiet debesīs, kur ir zeltaina dūmaka virs priežu siliem, kalni, kas stāv kā milži un stiprinieki, vakaru dziesmotās balsis un baltā smilts uz ceļiem, kas aizved pasaulē… Arī Jānim Klīdzējam, bērnībā par Jōņuku sauktam, pirms došanās pasaules lielceļos piederēja sava pasaule Livžas upītes ielokā. Turpat tuvumā bija neliela pieteka Mūrdula, kura vēlāk uz palikšanu ir iedzīvojusies arī rakstnieka grāmatās, jo ne tikai ūdeņu tecējums, bet arī paša vārda skanējums saistīja – upe kaut ko stāsta, murduļo, murmina… Kaut arī Jānis Klīdzējs 1914.gada 6.maijā piedzima Viļānu pagasta Kurpniekos, viņa tēva mājas un dzīvošanas saknes saistāmas ar Livžu.

Klīdzēju dzimta kupli sazarojusi šajos abos Viļānu un Sakstagala pagastos, jo vectēvam Donotam tajos piederējusi zeme, kuru viņš vēlāk sadalījis dēliem. Vecāmāte Helēna 1900.gadā iekritusi akā, saslimusi ar plaušām un mirusi. Vectēvs jaunu sievu nav ņēmis, palicis viens ar sešiem bērniem, no kuriem vecākajam bijuši 17 gadi, bet jaunākajai meitenei tikai divi. Visus darbus gan Livžā, gan Kurpniekos darījuši paši, pārstaigādami vairākas reizes nedēļā 13 kilometrus no viena pagasta uz otru.

Uzvārds Jānim Klīdzējam skolas laikā sagādājis daudz nepatikšanu, jo uzvārda dēļ viņu saukājuši par Bļauku. Jānis reiz vaicājis vectēvam, kāpēc citiem uzvārdi kā cilvēkiem, tikai viņam tāds Bļauka. Vectēvs zinājis pastāstīt, ka tās ciešanas Jānim sagādājis vectēva Donota vectēva tēvs, kura vārds jau bija aizmirsies. Donota tēvs bijis Jānis, tēva tēvs Staņislavs, un pie visa vainīgs bijis šī Staņislava tēvs. Viņš esot bijis ienācējs no tālienes, bijis redzējis jūru, varbūt viņš bijis lībietis un varbūt no viņa Jānim ne tikai uzvārds, bet arī brūnās acis. Viņu saukuši par Pūrānu. Bijis straujas dabas, mīlējis tā lustīgāk padzīvot, izvairījies no kalpošanas muižai, jo turējis daudz bišu un ar medu atpircies no muižas darbiem. Bišu būšana arī vēlākos gados Klīdzēju mājās ir godā turēta, varbūt uzskatāma kā pārmantojums no Pūrāna. Viņa paša māja bijusi tāda pašvaka, kā sastutēta, bet savā kapčukā, kā toreiz sauca tādus ar auklu aizvelkamus naudas makus, viņš mācējis šo to brangi iekrāt. Tā reiz rudzu pļaujas laikā viņa būda aizdegusies. Ļaudis no saviem tīrumiem skrējuši glābt un dzēst, bet viņš paņēmis savus kažokus, pie rokas savu bērnu virteni un, kapčuka auklu ap roku griezdams, gājis projām pa tīrumiem un kliedzis: “Lai dag, ļauteņi mīlī, lai dag!” Ļaudis brīnījušies un teikuši – re, kur trakais Kļīdzējs aiziet! Un tā no tā laika radies šis Klīdzēju vārds.

Jānis Klīdzējs sevī nesa Latgales katolisko latviskumu un uzskatīja, ka viņā kristietīgais nav kā dogma, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar Visumu, ar cilvēka labsirdību, žēlumu, iecietību un citu saprašanu; ka tikai fakts, ka kāds sevi uzskata par kristieti vai viņš ir kristīts, nepadara viņu automātiski par labāku cilvēku. Tas tikai dod iespēju, iesaista tradīcijā, kultūrā, tāpat kā tas būtu tad, ja cilvēks sekotu tām morāles normām, ko atrodam mūsu tautas dziesmās – arī tas būtu garīgi bagāts, morālisks, citu dzīvēs iejūtīgs cilvēks. Viņš atzina sevi par piederīgu tiem, kuriem ticība veidojusi to mugurkaulu, kas cilvēku dzīves ceļos un pārbaudījumos pasargā. Viņu saistīja tradīcija, kas sniedzas pāri dogmatiskai lūgšanai vai Dieva deklaratīvai piesaukšanai vārdos, caur ko ne viens vien ikdienā pats sev un citiem attaisno Dievam ne visai tīkamus darbus. “Nevienam nav licences uz zināšanu, kas ir Dievs, kāds ir Dievs un kur ir Dievs. Mēs katrs esam tikai viens dzīpars tautas dvēseles un dzīves audumā, ko vērpusi, audusi un kodinājusi izturībai šī pati dvēsele ar visu to, kas tās saturā. Pēc Dieva, dabas un dzīves likumu kopējās balss zinām, ka nekas nerodas no tā tukšā – ne no kā. Visam ir kāds sākums, radītājs, ideja,” teica Jānis Klīdzējs 1992.gada ciemu dienās Latvijā. Vectēvs Donots stāstījis, ka viņam viņa tēvs Jānis stāstījis, ka tajos laikos lūguši Dievu citādāk. Nevis baznīcā un no lūgšanu grāmatām, bet tepat zem ozoliem, liepām un bērziem. Tikai paši ar savām runāšanām un dziedāšanām, altāra vietā bijis liels, plats akmens un uz tā salikti rudzu vārpu vainagi. Aizgājuši uz baznīcu, kur kungi likuši iet, atnākuši mājās, atkrustījušies atpakaļ un zem ozoliem pastāstījuši Dievam, kā iet un kā vajag, lai dod lietu, lai aug rudzi, lai nav nelabuma ne rokās, ne kājās, ne mugurā. Un dzīvojuši tālāk. Tad Jānis uzzināja, ka arī tagad ir nekristīti ļaudis un tādi, kuri tic savādāk. Vectēvs viņus nenosodījis. Viņš Jānim teicis: “Kad es nomiršu, es tevi redzēšu, kā tu dzīvo. Būšu aprakts kapos, tur aug bērzi. Tad es ieiešu bērzā, būšu zaros un lapās, skatīšos un redzēšu tevi.” Kādā savā apcerē “Latgales katoliskais latviskums” Jānis Klīdzējs raksta: “Mana pirmā lasāmā grāmata bija bieza, tad man likās arī smaga tīri svara ziņā: tā bija diezgan veca lūgšanu grāmata, kuras sākumā bija arī katehisms – katoļu kristīgās ticības pirmie pamatlikumi, ko bija jāiemācās, jāzina un jāiegaumē katram. Arī burtošana sākās ar Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds… Tad sekoja desmit Dieva bauslības, piecas baznīcas bauslības, septiņi labie darbi, ko katram kristīgam cilvēkam jāzina un jādara: izsalkušus pabarot, izslāpušus padzirdīt, nabagos apģērbt, slimos apmeklēt, mirušos apglabāt, paklīdušos uz laba ceļa atgriezt. Bija vēl kāds labs darbs minēts, bet tas jau aizmirsies. Nebija tā, ka mūsu mājās nebūtu bijusi ābece vai lementers, kā tas tais laikos tika saukts. Mūsu mājās tēvs un vectēvs bija lieli grāmatnieki, bija visādas avīzes un žurnāli. Arī ābeces bija pat veselas divas. Bet tradīcija un nerakstīts likums bija, ka katrā kristīgā mājā bērnu jāsāk mācīt no Dieva grāmatas, kā tika saukta lielā lūgšanu grāmata. Kad es varēju sākt lasīt jau pietiekami labi, un sapratu, ko lasīju, un biju iemācījies no galvas vairākas dziesmas un svēto litānijas, tad man deva rokā ābeci. Tad es jau likos tik gudrs, ka tur par sunīšiem un runcīšiem, un baložiem vairs nebija daudz ko mācīties. Sāku jau apskatīties, kas ir avīzēs. Vectēvs iemācīja reizesrēķinu līdz 100. Tad visi mājnieki nolēma, ka puika gatavs sūtīšanai skolā. Man bija astoņi gadi.” Arī izejot ārpus mājas, bija vajadzīga sava gudra zināšana. Kristīga cilvēka sveiciens, ieejot kādās mājās, bija: “Lai ir slavēts Jēzus Kristus!” Un atbilde skanēja: “Mūžīgi mūžam!” Bija jāsveicina ikviens, kuru satika ceļā – arī tas Jānim tika pašsaprotami iemācīts.

Mūzikai ir īpaša vieta gan Jāņa Klīdzēja dzīvē, gan darbos. Viņš atzina, ka, ja bērnībā viņam būtu bijusi izvēle, kādas toreiz Latgales bērniem nebija, varbūt no viņa būtu iznācis muzikants, jo mūzika visās tās izpausmēs ir ļoti ietekmējusi un aizkustinājusi līdz pat asarām. Tēva brālis Antons, tēvs un jo īpaši jaunākais brālis Donots ir skaisti spēlējuši vijoli, Jānis ar siltu skaudīgumu klausījies šajās skaņās. Un kur tad lielā dziedāšana – gan mājās, gan godos, gan talkās, gan vakarēšanā… Ciema muzikants Izidors ar savu ermoņiku saglabājies atmiņā kā tēls no bērnības. Reiz Jānis gājis pa ceļu, ne nu gluži no mājām mukdams, bet kādās citās svarīgās darīšanās, un saticis Izidoru – lielas, stipras basas kājas, iet pa ceļu, putekļi vien griežas. Balts krekls, šlipse uzsieta. Šņorzābaki sasieti pār plecu, jo apavus vajadzēja taupīt. Toreiz, pat uz baznīcu ejot, gāja basām kājām un tikai pie baznīcas apāva kurpes. Abi gājēji prātīgi aprunājās, kas un kā. Un gāja tālāk. Ne tikai muzikants kā atsevišķs tēls ir sastopams daudzos Jāņa Klīdzēja darbos, pati mūzika visdažādākajās tās izpausmēs ir viņa darbu neatņemama daļa. Tās ir gan skumjas, gan priecīgas, gan tautas, gan baznīcas, gan latgaliešu dziesmas un melodijas! Ja saskaitītu un atsevišķi izrakstītu tās dziesmas, kuras ir pieminētas kaut vai tikai romānā “Sniegi”, un izdotu atsevišķi, tas būtu apjomīgs pielikums šai grāmatai. Bet ja caurskatītu visus Klīdzēja darbus, tad jau tas būtu varens sējums, rokasgrāmata dažādiem dzīves gadījumiem – kad cilvēks nelaimīgs un kad laimīgs, kad mazliet uz augšu parauts un kad zemāks par zāli, kad zina, kāpēc grib dziedāt un kad nekā nevar saprast, kas tie par melnajiem sniegiem sasniguši visās jušanās…

Bet bija arī tie baltie sniegi – jo īpaši tad, kad uzsniga rudenī, kad Jānis jau bija kļuvis par ganu, un atbrīvoja no tās verdzības. Jau augusta beigās Jānis vilka trīsreiz ap bērzu ragainu aunu, sniegu piesaukdams, bet tas kā nenāca, tā nenāca. Labi, ka pasaulē bija grāmatas un ka Jānis ticēja visam, kas tajās rakstīts. Arī jāšana ar zirgu bija varena padarīšana. Bet tik un tā pēc vasaras gana rūpēm ceļš 5 kilometru garumā uz Sakstagala pagastskolu bija priecīgi ejams. Dabas mācība un vēsture bija Jānim pa prātam, ar tām citām mācībām vajadzēja vienkārši sadzīvot. Ar gadiem attīstījās visādas fantāzijas – gan aplamas, gan smieklīgas, gan aizrautīgi dzīvas. Skolotājai sāka patikt Jāņa domraksti. Reiz viņš uzrakstīja: “Pār kalnu skrēja vējš un viņam nokrita bikses”. Skolotāja nevarēja saprast, kas tās par biksēm? Bija un viss, - Jānis palika pie sava. Bija piecas lietas, kas Jānim tajā laikā sevišķi patika: suņi, upe, saulesriets, negaisa nakts zibeņi un grāmatas. Ceturtajā klasē radās vēl sestā patikšana, un tā bija – meitenes. Bet Jānis no lielajiem bija dzirdējis, ka visas tādas lietas, kas saistās ar sievietēm, ir grēks. Un kad viņš gāja pie grēksūdzes, tad, izstāstījis par visiem citiem saviem grēkiem - kā bija tēvu un māti neklausījis, brāli raustījis, lamājies, nez ko tur par rupučiem saucis un tamlīdzīgi, saņēmās un teica, ka vēl viens grēks viņam esot – viņam ļoti meitenes patīkot. Baznīckungs Tomašunas aizlicis roku mutei priekšā, laikam jau smējies, un tad teicis: “Noskaiti trīs reizes “Tēvs mūsu” un “Esi sveicināta” un nepļāpā – ko tu saproti no meiteņu grēka.” Kopš tās reizes meiteņu patikšanu grēksūdzēs Jānis vairs nav piesaucis. Taču ik palaikam viņš ir izmantojis izdevību un piesaucis rakstos un runās divas skolotājas – Broņislavu Ikaunīku un Alīdu Zepu, kuras mācīja ne tikai savu priekšmetu zināšanu, bet atvēra sirdī redzēšanu par cilvēkam svarīgām lietām: ka vienkāršais, nabadzīgais un neievērojamais cilvēks ir tikpat svarīgs kā tie, kas ir virsotnē; ka gribasspēka izkopšanai un cilvēku savstarpējām attiecībām dzīvē jāveltī īpaša vērība.

Sākumā, vaļas brīžos uzrakstītais, vairākumā gadījumu ar vai bez komentāriem tika atsūtīts atpakaļ. Bet tad sāka iznākt avīze “Rīts” un Klīdzējs sāka sūtīt savas apceres un rakstus. Tie bija par dzimto Latgali, kura dzīvoja nepazīta, nošķirta un reizēm pat nicināta. Raksti sāka parādīties viens pēc otra. Galvenais redaktors Aleksandrs Grīns uzaicināja uz sarunu, paslavēja un ieteica rakstīt stāstus. Pirmais honorārs bija 34 lati – ar to tika samaksāta mēneša īre par istabu, nopirktas jaunas kurpes un bikses un vēl palika pāri. Bet nu jau sākās nopietnākas rakstniecības laiks: Klīdzēju drukāja viens pēc otra lielie Rīgas laikraksti. Viņš tika aicināts piedalīties rakstnieku vakaros, viņš bija ieguvis vārdu un 1938., 1939.un 1940.gadā saņēma arī Kultūras Fonda godalgas. 1939.gada trijos vasaras mēnešos pa naktīm tika uzrakstīts romāns “Jaunieši”, kuru nodrukāja Daugavpils laikraksts “Daugavas Vēstnesis”. Bija iecerēta un iesākta “Jauniešu” 2.daļa, bet, okupantiem ienākot, palika nepabeigta.

Rīgā laba rakstnieka vārdu jau bija iekarojis latgalietis Alberts Sprūdžs un viņi bieži bija kopā. Savā labvēlības gaišumā jauno censoni bija paņēmuši viņa literārie krusttēvi – Aleksandrs Grīns, Jānis Lapiņš, Kārlis Skalbe, draugu pulkā bija Andrejs Eglītis, Konstantīns Raudive, Jānis Andrups, Leonīds Breikšs, Vilis Cedriņš, Velta Toma un citi jaunie censoņi, Jāņa Klīdzēja Tintes brālēni un māsīcas.

“Ar dažu no šī pulka pēdējo reizi redzējāmies pēdējos brīvās Latvijas Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940.gada 16.jūnijā. Saulaina diena mirdzēja pār Latvijas zemi un debesīm. Kā tumsa apsedza 100 000 svētkos pulcējušos latviešu sejas ziņa, ka Lietuvu jau okupē sarkanā armija. Tad paziņoja, ka Valsts Prezidents, neparedzētu lietu kavēts, svētkos neieradīsies. Klausoties Prezidenta runu un trīs reizes pēc kārtas dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, svētku laukumā pulcējusies tauta raudāja. Vēl šodien man stāv acīs aina un es to redzu – netālu stāv divi sirmie – vecais Misiņš un Līgotņu Jēkabs un raud; mazliet tālāk slauka asaras Leonīds Breikšs un Alberts Sprūdžs aiz viņa.

17.jūnijā arī Rīgā jau dārdēja iebrucēju tanki.

Te šis stāstījums varētu arī beigties, jo tas, kas nāca pēc tam, nebija vairs dzīve, bet pelēka pusdzīve, kurā visapkārt, ļoti tuvu un tālāk, bija tikai bailes, izmisums, nāve.”

Reiz jautāts par autobiogrāfiskumu kādā savā grāmatā, rakstnieks atbildējis: “Kad es skatos spogulī, es redzu sevi. Kad es skatos grāmatā, es redzu sevi, tevi, citus un daudzas notikšanas un jušanas, kas ir apkārt.” Romāns “Cilvēka bērns”, izdots 12 gadus pēc Latvijas atstāšanas, ir apliecinājums Klīdzēja teiktajam, ka esot šajos tālajos tālumos tika dzīvotas vienlaicīgi vairākas dzīves: reālā dzīve amerikāniskajā vidē, trimdas latvieša dzīve un zaudētās dzimtenes dzīve. Šī trešā ar klīdzejisku siltumu ir ierakstījusies grāmatā. Daudz kas no tā, par ko es jau rakstīju iepriekš, sasaucas ar šo grāmatu. Šī grāmata ir piedzīvojusi 2 izdevumus trimdā un četrus Latvijā. Jāņa Streiča izcilus panākumus guvusī filma ne tikai parādīja, kā tās Boņa dienas un nedienas iet pa tādu skaistu pasauli, bet arī atvēra plaši vaļā vārtus Klīdzēja darbu pārnākšanai mājās.

Romānā “Sniegi” līdzās notikumu sižetam būtiskas ir divas citas līnijas: latgaliski katoliskās vides izjustais tēlojums un cilvēka domāšana “uz sevi, uz iekšu”. Šajā romānā ir saskatāma tā pieredze, kuru rakstnieks bija ieguvis gan studējot Berkelejas universitātē, gan jau slimnīcā strādājot ar ievainotām dzīvēm. Šī ir grāmata par triju ievainotu dvēseļu –Tāsītes, Eduka un Ruduka nedzīvotajām dzīvēm, lielo pasaules vientulību un iekšējo samezglojumu katrā no tām. Te ir cilvēka dzīvošana divās pasaulēs un divās dzīvēs reizē: tajā, ko ļauj citiem redzēt un tā, ko dzīvo sevī, un cik šī dzīvošana uz iekšu var būt sāpīga. Un pat vislabākais cilvēks neko nevar saprast, ja viņam nav zināma notikumu patiesā būtība. Ikviens var sevī nest nezināmus, nevienam nerādāmus dziļumus. Aklā Tāsīte redz ar pirkstiem un intuitīvi saskata un izjūt visu, kas apkārt, redzīgāk par tiem, kam Dievs nav atņēmis acu gaišumu. Viņā runā visas cilvēka gaismas un ēnas ar dvēseles dziļuma balsi. Jugasītes atradenis Ruduks, klejojošais muzikants, dzērājs un trakulis, staigā pa pasauli ar savām plēšenēm un savu sāpi kā nodeguļa dūmiem, kuri jāizspēlē visā savā rūgtumā un skaistumā. Savu miršanu gaidot, Eduks sāk mācīties dzīvot savu paša šodienas dzīvi un izjust savu esību, tikai tagad atklājot dzīvošanas patiesās krāsas, sāk dzīvot uz nebēdu, un nebēda, ar Tāsītes, Ruduka un Basā līdzdalību izsvītroja Eduku no mirēju saraksta. Basais kā priecīgs celms, ieaudzis pasaules vidū, izdzīvo katru savas dzīves pilienu un māca, ka dzīvošana ir dāvana un ka cilvēks, iedams kā bēda, dzīves ūdeņu tecēšanu neapturēs, tikai pats nebūs dzīvojis. Oskaram Palejam, kurš dzīvē noskatīts no gleznotāja Oskara Kalēja, ir tās urbeklīgās acis un dziļā redzēšana un jušana, un katra satikšanās ar viņu cilvēkam liek dzīvot uz augšu. Kaut arī melnie sniegi dvēselē un nepiepildītā dzīve ievilka Tāsīti un Ruduku ezera ūdeņu nebūtībā un grāmata noslēdzas ar skumju smeldzi, tā liek domāt par gaismu, kas ir pat visneglītākajā cilvēkā un katras dienas dzīvošanu kā vērtību.

Jāņa Klīdzēja bagātais un darbīgais mūžs 2000.gada 2.maijā noslēdzās. Ceļš no Sakstagala līdz Napas saules ielejai Sanfrancisko tuvumā, kur cilvēki nepazīst sniegu, ir nostaigāts, atstājot iespēju viņa grāmatu lapās atkal un atkal izjust dzīvošanas smeldzi un skaistumu, nebeigt runāties ar savu sirdi un “brīnīties par visu to, ko neviens vēl nav paspējis saprast, vienalga – cik ilgi viņš dzīvojis”.

Anna Egliena

Ja vēlaties ielādēt šo rakstu PDF formātā, spiediet šeit.