Trimdas gaitas

1940.gada Ziemassvētkos Sāpju Dievmātes baznīcā salaulājās Jānis Klīdzējs un dabas zinātņu studente no Varakļāniem Emīlija Svilāne – ar vienu domu: ja vedīs uz Sibīriju, lai ved abus kopā. Liktenis bija žēlīgs un no ceļojuma pie baltajiem lāčiem pasargāja, taču 1944.gada rudenī sākās garais ceļš atlikušā mūža garumā projām no mājām. Un ne jau pēc baltajām bulkām latvieši devās pasaulē. Kailā dzīvība un pašsaglabāšanās instinkts izmētāja ļaudis pa visiem kontinentiem. Un neviens jau nedomāja, ka aizbrauc uz ilgu laiku. Klīdzēji sākumā nokļuva Vācijā, no kurienes 1950.gada Jāņos ieceļoja Amerikā, dzīvoja Aiovā, Dimoinā, pāris gadus Čikāgā. Kopš 1953.gada viņu pastāvīgā dzīves vieta ir Kalifornijā, Napas vīnogu ielejā, 50 jūdžu attālumā no Sanfrancisko, Klusā okeāna krasta tuvumā. Māja ar dārzu, plūmēm, vīnogulājiem, tomātiem un gurķiem ir aiz pilsētas kalna malā. Pie mājas aug un skaisti pavasaros zied visiem vietējiem par brīnumu kastanis, kuru Emīlija izaudzēja no Bastejkalna kastaņu zīles, ko pēc kāda Latvijas brauciena atveda Velta Toma.

Sākumā Jānis Klīdzējs strādāja visdažādākos darbus: bija gurķu ieskābētājs, zaru retinātājs kokos uz elektrības līnijām, strādāja gaļas konservu fabrikā un metāla fabrikā, bija dženitors – lifta vadītājs, produkcijas kontrolieris. Pēc 5 dažādos darbos pavadītiem gadiem sāka gudrot, ka ar Latvijas Universitātē trenētajām smadzenēm jāatrod cita iespēja, kā nodrošināt eksistenci. Iestājās Kalifornijas Valsts Universitātē Berkelejā un 1957.gadā ieguva maģistra grādu klīnikālajā socioloģijā. Psihiatriskajā slimnīcā nostrādāja 20 gadus un 63 gadu vecumā aizgāja pensijā. Deviņus gadus bija arī skolotājs tiem uzvešanās zinātņu studentiem, ko Berkelejas Universitāte sūtīja mācīties uz slimnīcu. Slimnīcas darbā apstākļi bija labvēlīgi, bija atsevišķa istaba un reizēs, kad darbu izdevās ātrāk pabeigt, varēja turpat darba vietā uzrakstīt pa kādam stāstam, žurnālu vai avīžu rakstam vai arī tikt galā ar daļu no plašās sarakstes ar tautiešiem visos kontinentos. 1974.gadā, kādā tikšanās reizē ar tautiešiem, Jānis Klīdzējs saka: “Šodienas īstenība ir tāda, ka ārpusē ir daudz vairāk trako nekā slimnīcā. Manu 17 gadu laikā man vēl neviens slimais nav ne uzbrucis, ne mēģinājis iesist. Šeit ir pāri par 2 000 ieplaisājušo un salūzušo dvēseļu. Arī es esmu viens no šo ievainoto dzīvju lāpītājiem. Esmu bijis sekmīgs un arī nesekmīgs šajos mēģinājumos. Bijis laimīgs un nelaimīgs ar šiem cietējiem. /../ Viņos visos ir kaut kāds reliģisks izsalkums, kas izteicas dzīves jēgas un atbilžu meklēšanā. Viņi saka, ka baznīcas arī šodien esot orientētas uz svētajiem nevis uz parasto cilvēku. Es savukārt raugu viņus pārliecināt, ka baznīcas nav nekāds muzejs, kur jāizstāda un jāparāda svētos, bet tā ir slimnīca ievainotām un slimām dvēselēm vispirmā kārtā. Un tā mums visādi iet. Nekad nav garlaicīgi.” Sarunās ar studentiem bieži iznācis runāt par tautām, to raksturiem, tikumiem, netikumiem, dzīves saturu. Viņi ir lūguši, lai pastāsta arī par savu dzimteni Latviju. Kad īsumā skicēja Latvijas ģeogrāfiju, vēsturi, dabu – klausījušies vienaldzīgi, kā pusaizmiguši. Humora dēļ viņš teicis, ka viņš ir Latvian – Irish. Nu paceļ galvas – kas tie tādi? Stāsta, ka pieder tai latviešu daļai, kas bija katoļi un dzīvoja Latgalē, pie Krievijas robežas. Cilvēki, salīdzinot ar Amerikas standartiem, materiāli bija nabadzīgi. Bet daudzējādā ziņā bija arī bagātāki par amerikāņiem. Tur Dievs nebija pasludināts par mirušu un bija ļoti dzīvs ar savu klātbūtni vecos, jaunos un bērnos. Tur cilvēki zināja, kas ir grēks. Grēka apziņa noteica, ko cilvēks drīkst un ko nedrīkst darīt. Arī tur cilvēki nebija nekādi eņģeļi, bet kad bija grēkojuši, viņi jutās vainīgi, meklēja ceļu sevi labot, grēku izpirkt. “Vai tur sludinājumu dēļi arī bija?” – kāds jautājis. Kā tad bez sludinājumiem? Katrā ceļa krustojumā bija krucifikss. Tur sludināja Kristus dzīvi un idejas. Ļaudis garām iedami vienmēr noņēma cepures… Pēc tāda stāstījuma visas galvas bijušas augšā. Daudziem mutes vaļā no pārsteiguma. Nu tik varēja sākties īstās sarunas par Latviju un tās ļaudīm. Kopš tās reizes šo skolotāju studenti saukuši par John Latvian – Irish. Jānis, Latvijas īrs.