Kas esat pirmām kārtām- rakstnieks, sociologs vai ārsts?

Esmu rakstnieks. Socioloģija bija mana aizraušanās, bet prakses gadi psihiatriskajā slimnīcā - mana otra - dzīves universitāte. Šī prakse man deva iedvesmu un materiālu rakstnieka darbam. Tur tapa romāns par mūsu zemapziņas problēmām “Otrais mūsos”.
Ārsts? Es varētu sevi nosaukt par dvēseļu ārstu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Kur redzat robežšķirtni starp latvieti un latgalieti sevī? Kas pats esat?

Esmu latvietis, kas nācis no Latgales. To es saku jums, to es saku arī tiem, kas man to jautā Amerikā.

Vai nākas Amerikā runāt latgaliski?

Jā. Ģimenē mēs runājam tikai latgaliski. Mana sieva Emīlija nāk no Varakļānu puses.

Kādā valodā rakstāt? Vai esat mēģinājis to darīt angliski?

Angliski esmu uzrakstījis tikai dažus zinātniskus rakstus. Lai rakstītu literāru darbu, valodai jābūt cilvēka šūnās, zemapziņā, viņa “otrajā es”.

Rakstniek, kurš no jūsu radītajiem literārajiem varoņiem sirdij ir vistuvākais?

Grūti atbildēt. Droši vien Andris Rugājs no “Jauniešiem”. Noteikti Boņs.

Vai šī ir jūsu pirmā atgriešanās dzimtenē?

Šī ir mana otrā vizīte. Pirmo reizi te biju 1978.gadā.

Jums svešumā droši vien ir izveidojies priekšstats par mūsu dzīvi, mūsu attiecībām. Vai tas, ko jūs šeit ieraudzījāt, tam atbilst?

Visos laikos esmu bijis informēts par sabiedrības politisko un ekonomisko dzīvi Latvijā. Dažkārt informāciju par notikumiem šeit uzzinām ātrāk nekā jūs. Ģimenē vienmēr esam lasījuši “Karogu”, “Literatūru un Mākslu”, “Latvijas Jaunatni”, arī “Cīņu”. Tā kā īpaša pārsteiguma nebija. Var redzēt, ka cilvēks cīnās par izdzīvošanu. Tirgū, piena, gaļas veikalos ilgi stāv pie letes, skaitīdams maciņā savus rublīšus.
Gūstu informāciju arī no vēstulēm, kuras pienāk no visām Latvijas malām. Uz katru no tām cenšos atbildēt kaut ar pāris rindiņām, jo cilvēki taču gaida.
Piecdesmit gadi cilvēkā iepotētais latvieti ir pārveidojis tā, ka brīžam liekas- “latvietis” un “latvietība”- tā ir atmirusi sajūta. Rietumu masu mediji ir radījuši apzīmējumu “homo soveticus”.
Mēs prasām, lai pasaule mūs saprastu, bet mūsos pašos trūkst pasaules saprašanas, pasaules izpratnes. Vaimanāšana, sūkstīšanās, ka pasaule mūs nesapratīs, karstā runāšana nav solis uz problēmu risināšanu. Pasaule no mums gaida rīcību, gaida stingru vārdu.

 

Iveta Graudiņa

“Rēzeknes Vēstis”; “Moras zeme” 1992. gada 26.septembrī.