Jānis Klīdzējs lielāko daļu savu literāro darbu ir uzrakstījis latviešu valodā, nereti saņemot pārmetumus un asu kritiku par nerakstīšanu dzimtajā – latgaliešu valodā. Pamatojums šādai izvēlei ir lasāms Annas Eglienas intervijā ar rakstnieku.

Jautājums: Vai jūs atzīstat, ka ir vērsts iet savu ceļu arī tad, kad ir skaidri redzams šī brīža zaudējums? Taupīt spēkus izdevīgākai reizei (kuras var arī nebūt) vai apliecināt ideju un savu stāju, kaut arī šoreiz piedzīvojat sakāvi?

Atbilde: Mani pirmie raksti avīzēs, žurnālos un arī pirmā grāmata “Gōjputnu dzīsme“ bija latgaļu dialektā. Vēstures nežēlīgie lēcieni, kas latgaļus bija atšķīruši no pārējiem latviešiem gadu simtiem ilgi, izveidoja atšķirīgu rakstu, izrunu, dzīves ziņu, kultūru. Vidzemes, Kurzemes un Zemgales latviešu ziņa veidojās luterānisma un vācu kultūras iespaidā. Latgales latvieši auga katolicisma un Romas kultūras pajumtē. Arī šodien manāmas atšķirības latgaļu un citu novadu latviešu dzīvesveidā, dvēselēs, arī dzīves vērtību un normu skatījumā.
Šie atšķirīgie raksti un Baznīca pildīja savu tautas sargātāju lomu gadu simtiem. Pasargāja Latgales latviešus no pārpoļošanās un pārkrievošanās. Šie bija vienīgie raksti, ko latviešu tautas trešā daļa, kas dzīvoja Latgalē, pazina līdz pat Latvijas novadu apvienošanai un Latvijas atbrīvošanai 1917. – 1920. gadā.
Visai agri, tas ir – kad man bija 24 vai 25 gadi, kad sāku sāpīgi apjaust, ka rakstīšana tikai latgaļu dialektā atstāj autoru pašu un viņa lasītājus kā ļoti ierobežotā iežogojumā. Ārpus Latgales maz kas viņus lasa, ne arī par autoriem vai viņu Latgali ko zina. No Varakļāniem nākušais jaunais rakstnieks Alberts Sprūdžs bija pirmais, kas sāka rakstīt latviešu kopvalodā un publicēties Rīgas avīzēs un žurnālos. Es sekoju viņam. Jaunā latgaļu paaudze saņēma mūs aplausiem. Slavenie rakstu vīri Rīgā nāca mums pretī, kā saka, ar atplestām rokām – beidzot jaunā Latgale runā un stāsta par sevi visai Latvijai! Daudz citādāka attieksme un atsaukšanās nāca no latgaļu rakstu tradicionālajiem sargātājiem. Atskanēja asas un skaļas zalves: Latgales nodevēji! Pielīdēji luterāņiem un Rīgai! Karjeristi! Savas mātes valodas nīdēji! Un kā tik vēl ne. Izskaidrojumi varēja būt daudz. Greizsirdība. Uzbrucējiem nebija laimējies ar saviem rakstiem tikt “lielajā” presē. Etniskā neiroze. Par neatļautu izstāšanos no latgaļu “vienības” iežogojuma, lai arī bargi rāti un bārti, mēs ar Albertu Sprūdžu turpinājām iesākto ceļu. Maskavas okupantu iebrukums samīdīja un pārtrauca visu Latvijas kultūras jaunceltni. 1944. gada Lieldienu nedēļā, 7.aprīlī, Maskavas lidmašīnu terora uzbrukums Rēzeknei nesa lielu nelaimi: kopā ar simtiem cilvēku nonāvēja arī Albertu Sprūdžu. Dīvaini arī tas, ka vienīgie “pareizie latgaļi” nepiemirsa un nepiedeva manus pārkāpumus arī emigrācijas gados. Tāpat turpināja mani pagodināt pa vecam: savas Latgales nodevējs, mātes valodas nīdējs. Pēc romāna “Dāvātās Dvēseles” publicēšanas avīzē “Laiks” un vēlāk grāmatā kāds ļoti un pareizi ticīgs latgaļu profesors pagodināja, mani ar jauniem, spēcīgiem epitetiem: Dieva zaimotājs, Dievmātes ievietotājs trako mājā, baznīckungu un citu Baznīcas kalpu izsmējējs. Gadu gados esmu ar tādu “pagodināšanu” tik ļoti apradis, ka tikai pabrīnos, pasmaidu un eju savu iesākto ceļu latviešu rakstos. Savā ziņā dīvaini arī tas, ka, kaut arī līdz 1994.gadam ir daudz kas noticis un mainījies pasaulē un arī mūsu latviešos, tomēr liekas, ka visnoturīgākais cilvēka dabā ir tas, ka, par spīti visādām, pat traģiskām maiņām visapkārt, divas izcilas nemainības- muļķība un fanātisms sēd un sēd šinī radījumā iekšā.

Izvilkums no Annas Eglienas intervijas ar Jāni Klīdzēju,
publicēts 1994.gada 13.maija laikrakstā “Labrīt”