Pie BērzaLīdz 86.dzimšanas dienai bija atlikušas tikai četras dienas... Bet vai tam kāda nozīme, kad aiz muguras turpat vai trīs moku, ciešanu un vārgulības gadi, kas no mums tika rūpīgi slēpti? Patiesību uzzināju tikai šonakt, kad viņš vairs nevar protestēt, nevar smiedamies telefonā atbildēt: “Veselība? Kā jau puikam 85 gados pienākas!”

Šis sirmais, staltais puika, kas bija garā možāks par gados jaunākiem, tika notriekts uz ceļa, sadauzīts līdz visām neaprakstāmajām sekām...

Kaut gan... Kāpēc neaprakstāmajām? Te tās ir! Man jāraksta atvadu vārdi. Atvadu vārdi kopš bērnības iemīļotam rakstniekam, ar kuru vēlāk liktenis savedis kopā un tuvināja darbā, kā arī daudzos, daudzos nākotnes plānos.

Viņu notrieca viengadnieks. Tāds pats sirmgalvis. Vainīgajam draudēja bargs sods. Juristi cietušajam solīja lielu sāpju naudu, Bet Jānis piedeva. Viņam kļuva žēl vecā vīra, kurš varētu palikt nabags. Kāds labums no tās naudas, kura veselību vairs neatgriezīs, bet citu padarīs nelaimīgu. Jānis pieņēma ciešanas un lēnu, mokošu aiziešanu no dzīves caur slimnīcas un atpūtas māju tūrēm, procedūrām, operācijām un citām izdarībām, kuras glābt vairs nevarēja. Un tas viss tika slēpts no draugiem, radiem te, Latvijā. Trīs gadus!

Uz Anapu plūda vēstules no dzimtenes ar gaudām un raudām par grūto dzīvi, ar lūgumiem pēc palīdzības. Daudzi ļaunprātīgi izmantoja viņa labo sirdi un atsaucību. Bet Jānis ticēja. Ticēja cilvēkiem. Ticēja Dievam un Latvijai. Visu mūžu! Kopš kā mazais Cilvēka bērns savā pasaules skaistākajā debesu pusē, Latgalē, spēra pirmos vīra soļus. Viņu dzīvē ievadīja vecā tēva sastrādātā roka un gaišais prāts.

Ieskaties šajā fotogrāfijā – te aiz rupjās bērza mizas pulsē kāda daļiņa no tā vīrišķības ideāla, kādu mazais Joņuks ieraudzīja vectēvā un uz kādu tiecās visu mūžu – tālus ceļus dzīvē izgājis, svešās zemēs nokļuvis, citas valodas apguvis, caur zinībām cilvēkiem līdzējis, daudzas sirdsgurības pilnas grāmatas sarakstījis... Visu mūžu viņš bija uzticīgs savam vīrišķības ideālam, kurā spēks nav varai, bet mīlestībai, maigumam un piedošanai. Vīrišķība ir kopšanā, nevis postīšanā. Vīrišķība ir miera un saticības uzturēšanā. Vīrišķība ir uzticībā sievietei.

Tāds bija viņa dzīves ceļš dzīvē, darbā, literatūrā. Jānis rūpējās par tiem jauniešiem, kurus bija skārusi narkotikas sērga. Glāba tos, sargāja. No maizes darba brīvajos brīžos rakstīja. Rakstīja Latvijai. Viss lielais literatūras devums tapis tur, svešumā.

Romāni: Dženitors; Cilvēka bērns; Otrais mūsos; Dāvātās dvēseles; Ievainotā dzīve un stāstu krājumi: Mīlētāji un nīdēji; Tās balsis, tās balsis; Laidiet, laidiet!; Neraudi, ja nepārnākšu un citi.

Te, Latvijā, pirms kara iznāca romāns “Jaunieši”. Autoram tad bija tikai 26 gadi. Un kara laikā latgaļu dialektā Gājputnu dziesma. Romāns “Jaunieši” kļuva par notikumu ne tikai literatūras dzīvē vien. Šis darbs atklāja un iezvanīja Latgali, iezvanīja Jāņa Klīdzēja dzīves misiju – apvienot Latviju garā! Jo Latgale, šis senais novads, pēc pievienošanas Kurzemei un Vidzemei, joprojām palika sveša mala ar jocīgu runāšanu un dzīvošanu pēc krievu sādžu modes. Ne jau pašu vainas dēļ tā bija kārtojies. Īstie brāļi to zināja, bet piemirsa, un, kaut svētkos lepni rieza krūtis dziedādami “Daugav' abas malas mūžam nesadalās...”, tie smēja par Latgales gājējiem ar kalpu kulītēm plecos un rīdīja ar suņiem: “Pucī, Krancīt, čangali!”

Jaunais Jānis Klīdzējs, brīvs no jebkādiem mazvērtības kompleksiem, izslējās visā augumā, rāva durvis uz Latgali vaļā un sauca: “Šurpu, brāļi! Te ir dzīvošana!” Balss bija tik jauna, tik spēcīga un skaista, ka tai noticēja visa Latvija un arī Kārlis Ulmanis. Prezidents jauno rakstnieku sauca pie sevis pilī. Viņi sirsnīgi runāja par mūsu nākotni un kopējo rūpi – par tautu. Taču jau pēc nedēļas krievu tanki mala Latvijas laukus un ceļus. Nu svešās zemēs mūsu puiši dziedāja Jāņa diesmu par Brūnacīti. Vienam tā dzīvoja Ventas, citam Gaujas, citam Rāznas krastos. Bet ilga visiem viena. Ilga ar Jāņa vārdiem: “Sniegs būs apsnidzis to ciemu / Naktī vētrainā, / Aizbridīšu es pa ziemu / Svētku vakarā...”

Ak, Dievs, kur ilgs bija šis puišu ceļš atpakaļ!

Manos nepiepildītajos plānos guļ seriāls pēc Gājputnu dziesmas motīviem. Nekad neuzņemtās filmas fināls ir tāds: kā vecs, sirms vīrs, trakais ermoņiku spēlmanis Benedikts atgriežas tur, kur tēva mājas drupas, kādas ir vietām kur kādreiz stāvēja Jāņa Klīdzēja bērnības sēta. Ceļā vecais vīrs satiek puisīti. Kas un kā – tie ierunājas. Un vecais jautā mazajam: “Saki, uz kurieni ved visgarākais ceļš?” Zēns min visādas iespējas, bet Benedikts atbild: “Nē, mīļais draugs, visgarākais ceļš ved atpakaļ uz tēva mājām!”

Tādas filmas vairs nebūs. Tā aizgāja Jānim līdzi debesīs.

Ieskaties vēlreiz šajā fotogrāfijā. Tā tika uzņemta 1992.gada rudenī, kad Jānis apciemoja vietas, kuras ilgus gadus tika liegtas. Un kurām tika liegts Jāņa vārds.

Ieskaties vīra sejā, kura šodien pārtop pelnos. Ieskaties bērza raupjajā mizā – aiz tas pulsē kaut kas no vecā tēva, kas ieausts bērza saknēs. Te blakus pulsē arī Jāņa mūžs.

Emīlija Klīdzēja man teica, ka kastīti ar Jāņa pelniem viņa uz Latviju vēl nesūtīs. Pienāks Dieva noliktais laiks, kad viņa pati savā kastītē nogulsies vīram blakus un tad: “Vediet mūs uz dzimteni un guldiet, kur Jānis gribēja būt mūžīgi mūžos.”

“Mūžīgo dusēšanu dod viņam ticībā mirušam, ak Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam...” skan mūsu lūgšana. Un dod mums viņa skaisto, lielo un gudro dzīves pieticību un pazemību – kļūt kaut vai par Latvijas zemes saujiņu, lai dzīvotu ar to mūžīgi mūžos!

 

Jānis Streičs